Cesijas līgums darbā


Vai ar cesijas līgumu ir tiesiski nodot darbinieka (cedenta) prasījuma tiesības pret darba devēju cesionāram, un, vai cesionāram ir tiesības pārņemt darbinieka (cedenta) tiesības uz neizmaksāto darba algu un kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu. Darba likuma (turpmāk - DL) 3.pants nosaka, ka „darbinieks ir fiziskā persona, kas uz darba līguma pamata par nolīgto darba samaksu veic noteiktu darbu darba devēja vadībā.” No iepriekš minētās tiesību normas izriet, ka darbinieks DL izpratnē ir tāda persona (fiziska persona), kas uz darba līguma pamata (sk. arī DL 41.pantu) par nolīgto samaksu (Piem. darba alga) veic (t.i. strādā, nodarbināta) noteiktu darbu darba devēja vadībā (Piem. pakļauta noteiktai darba kārtībai).

Savukārt DL 28.panta pirmā daļa nosaka, ka „darba devējs un darbinieks savstarpējās darba tiesiskās attiecības nodibina ar darba līgumu.” Jāatzīmē, ka minētā panta trešā daļa nosaka, ka „darba līgumam piemērojami Civillikuma noteikumi, ciktāl šajā likumā un citos normatīvajos aktos, kas regulē darba tiesiskās attiecības, nav noteikts citādi.” No minētām tiesību normām izriet, ka darba devējs un darbinieks darba tiesiskās attiecības nodibina ar rakstveida noslēgtu darba līgumu, kura noslēgšanas nosacījumus galvenokārt regulē DL.

Saskaņā ar DL 69.panta pirmo daļu, „darba devējam ir pienākums izmaksāt darba samaksu ne retāk kā divas reizes mēnesī, ja darbinieks un darba devējs nav vienojušies par darba samaksas izmaksu reizi mēnesī.” Turklāt DL 40.panta otrās daļas 6.punkts nosaka, ka „Darba līgumā norāda darba samaksas apmēru un izmaksas laiku.”

Tādējādi iepriekš minēto DL tiesību normu kontekstā secināms, ka darba devējam saskaņā ar darba līguma nosacījumiem ir pienākums izmaksāt darba samaksu darbiniekam, nevis konkrētajā gadījumā cesionāram.

Saskaņā ar likuma „Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā” 1.panta 1.punktu, „darbinieku prasījumu apmierināšanas vispārīgos noteikumus darba devēja maksātnespējas gadījumā.” No minētās tiesību normas izriet, ka likums „Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā” nosaka kārtību (noteikumus), kādā veidā apmierina darbinieku prasības darba devēja maksātnespējas gadījumā.

Turklāt iepriekš minētā likuma 3.panta pirmās daļas 1.punkts nosaka, ka „no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem apmierina to personu prasījumus, kuras ir bijušas vai ir darba tiesiskajās attiecībās ar darba devēju, kam pasludināts juridiskās personas maksātnespējas process, un par kuru prasījumiem (kreditora prasījums) maksātnespējīgā darba devēja administrators pieņēmis lēmumu par kreditora prasījuma atzīšanu un iekļāvis tos kreditoru prasījumu reģistrā.”

Savukārt likuma „Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā” 3.panta trešā daļa nosaka, ka „darbinieka nāves gadījumā tiesības uz viņa prasījuma apmierināšanu ir šā darbinieka laulātajam un personām, kas bijušas darbinieka apgādībā.”

Tādējādi iepriekš minētā kontekstā secināms, ka likums „Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā” nosaka vispārīgu kārtību (noteikumus) kādā veidā apmierina darbinieku (sk. DL 3.pantu) prasījumus darba devēja maksātnespējas gadījumos. Jāatzīmē, ka minētais likums ir publisko tiesību normatīvais akts, līdz ar to, piemērojot likumu jāvadās arī no vispārējiem publisko tiesību principiem. Proti, publiskajās tiesībās attiecības veidojas vertikāli (nevienlīdzīgas attiecības), t.i., valsts un privātpersona, līdz ar to publiskās tiesībās dominē princips – atļauts viss, kas ir noteikts ar tiesību aktu.

Darba jurists vērš uzmanību, ka privātajās tiesībās dominē pamatprincips – atļauts ir viss, kas nav aizliegts likumos. Tādējādi privāto tiesību galvenais uzdevums ir veidot brīvas un nepiespiestas attiecības starp indivīdiem, kur neviens nav pakļauts otram, tādējādi šīs attiecības var veidot pēc saviem ieskatiem, nepārkāpjot likumus (plašākajā nozīmē).

Jāatzīmē, ka darba tiesiskās attiecības ir tādas attiecības, kuras nodibinātas privāto tiesību jomā, proti, darba devējs un darbinieks saskaņo savu gribu un brīvi izvēlās attiecību saturu, formu un realizācijas veidus, ievērojot normatīvajos aktos (Piem. DL) ietvertos nosacījumus.

Izvērtējot jautājumu normatīvo aktu (Piem. DL, Civillikums) kontekstā secināms, ka darbinieka (cedenta) un trešās personas (cesionāra) attiecības faktiski pēc savas būtības ir privāttiesikās attiecības. Līdz ar to, nevērtējot šādu attiecību tiesiskumu vai prettiesiskumu, var nonākt pie slēdziena (secinājuma), ka cesijas līguma noslēgšana par darba samaksas cedēšanu iespējama tikai pie tāda nosacījuma, ka likumi neaizliedz šāda veida attiecību dibināšanu. DL, Civillikums nenosaka aizliegumu darbiniekam (kreditoram) cedēt darba samaksu, līdz ar to, ievērojot iepriekš minēto privāto tiesību principu, secināms, ka šāda veida darījumi teorētiski varētu pastāvēt starp darbinieku (cedentu) un trešo personu (cesionāru).

Ņemot vērā iepriekš minēto Darba jurists nonāk pie secinājuma, ka darba samaksas cedēšana ir pieļaujama tikai pie tāda nosacījuma, ka šāda veida attiecības noslēgšana nav aizliegta ar likumu. Savukārt darbinieku prasījumi darba devēja maksātnespējas gadījumos apmierināmi tikai saskaņā ar likuma „Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā” nosacījumiem (kārtību), ievērojot publisko tiesību un likuma prioritātes principu.


Atpakaļ uz Jaunumiem



XHTML/CSS validation

Valid XHTML 1.0 Transitional Valid CSS!